Radošas idejas ir liels kapitāls, tā ir iespēja sevi parādīt, kaut gan visbiežāk ir grūti pierādīt pārējiem, ka šīs idejas tiešām ir oriģinālas, radošas un inovatīvas. Onorē de Balzaks reiz teica, ka māksliniekiem vislielākā problēma ir atrast veidu, kā sevi parādīt. Šodien varbūt tas ir vēl grūtāk, jo māksla vairs nav tikai glezniecība, arhitektūra, literatūra, deja.
Šodien jāmāk radoši prezentēt preci, skaisti iesaiņot dāvanu, ar izdomu reklamēt filmu utt. – līdz ar to var teikt, ka māksla ir ienākusi gandrīz visur un līdz ar to bez radošas pieejas gandrīz nekur. Bet kur lai rod idejas? Kā lai padara tās oriģinālas? Kā lai panāk, ka kāds tās nenozog, „nenopludina” internetā?
Rakstnieks un mākslinieks Ostins Kleons uzskata, ka vienīgais veids, kā turpināt strādāt un būt radošam ir... spēja dalīties. Nebaidīties dalīties savās idejās, pārdomās, projektos. Ik pa laikam publicēt internetā savu darbu fragmentus un nebaidīties pastāstīt citiem, kādi ir jaunākie atklājumi, jauniegūtās zināšanas, prasmes, atklāsmes.
Viņš uzskata, ka radošumu var īstenot divējādi. Ir cilvēki, kas to īsteno destruktīvā veidā, jo, atklājot kādu ideju, noslēdzas savā mazajā pasaulē un cenšas radīt meistardarbu. Otra iespēja ir piedzīvot, ka vislabākās un brīnišķīgākās idejas rodas radošu indivīdu grupās. Arī palūkojoties pagātnē, var atklāt, ka lieliskākās idejas radās nevis atsevišķiem indivīdiem, bet gan radošu cilvēku grupām, kas savstarpēji viens otru atbalstīja, kas novēroja otra darbību, dažreiz piedāvāja un pat nozaga otra idejas. Līdz ar to var teikt, ka meistardarbi rodas dažādu prātu mijiedarbības rezultātā.
Tātad, vispirms svarīgi dalīties savās domās pirms vēl tās ir realizējušās gala produktā, jo radošajam procesam nav obligāti jābūt individuālam. Ir taču gadījies arī sadzīvē piedzīvot, piemēram, plānojot pārsteiguma ballīti tuvam cilvēkam, ka vairākas galvas kopā nozīmē vairāk ideju un plašāku skatījumu uz konkrēto pasākumu, piešķirot tam dažādību un oriģinalitāti.
Dalīties, dalīties un vēlreiz dalīties. Arī tajā, ko zinām, ko esam iemācījušies, jo, mācot citiem, nemazinās tā vērtība, ko darām mēs. Otram mācot savu talantu vai darbu, varam atklāt, cik patiesībā ir interesants mūsu pašu darbs. Tomēr arī šeit ir nepieciešams izjust robežas, nekļūstot par cilvēku, kurš interesējas tikai par savu darbu un tā iemācīšanu, necenšoties paplašināt savas zināšanas.
Kad ar kādu dalies savās prasmēs, idejās, stāsti par projektiem, jābūt arī gatavam uz to, ka reakcijas būs dažādas. Arī negatīvas. Jo vairāk cilvēku būs iesaistīti, jo vairāk kritikas. Tomēr mieru, jo spēcīga kritika vēl nav pasaules gals. Tas ir pieredzes jautājums būt gatavam atbildēt uz kritiku. Un no kritikas var arī mācīties, tā palīdz analizēt un dod iespēju augt.
