Tās aizmetņi meklējami pēc Otrā pasaules kara Japānas uzņēmumā „Toyota Motor Company”, kas 20. gs. 50. gados no bankrotējoša uzņēmuma kļuva par vienu no lielākajiem pasaules mēroga spēlētājiem. Taupīgā domāšana ir jauns veids, kā īstenot personāla darbu, dodot lielāku ieguldījumu sabiedrībā un novērtējot katru indivīdu. Termins radās 20. gadsimta 80. gados, pētot autobūves industriju. 

Tad arī tika izpētīts, ka „Toyota” vadība bija izveidojusi sistēmu, kuras pamatā nebija masveida ražošana, bet gan „vajadzības vērtība”. 20. gadsimta 50. gados uzņēmumam bija nepietiekams kapitāls, tāpēc bija nepieciešamība veidot atbilstoša izmēra iekārtu komplektu, kā arī bija jāattīsta spēja to ātri pielāgot.  Pastāvēja ierobežojumi darbinieku atlaišanā, tāpēc uzņēmumam bija jārūpējas par darbinieku iesaistīšanu problēmu risināšanas procesā. Pagāja vairāki gadi, tomēr toreiz definētie principi tika ieviesti un izstrādāti kopīgā uzņēmuma sistēmā.

Taupīgās domāšanas pamatprincipi ir: vērtība (par ko klients ir gatavs maksāt); vērtības radīšanas plūsmas noteikšana (produkta ceļš no pasūtījuma līdz sūtīšanai klientam); plūsmas kustības organizēšana (nepārtrauktas plūsmas radīšana, novēršot šķēršļus tās ceļā); izvilkšana (pasūtījums „izvelk” produktu); pilnveidošana (uzlabošana iespējama, tikai izskatot vērtības radīšanas plūsmu kopumā).

Citiem vārdiem, „lean thinking” pirmais stūrakmens ir vēlme veikt uzlabojumus. Tas nenozīmē tikai nospraust mērķi un to sasniegt. Tas nozīmē veidot jauna veida attieksmi gan pret sasniedzamo mērķi, gan darbiniekiem. Protams, absolūta perfekcija nepastāv, bet tai vienmēr ir iespēja tuvināties. Tas nozīmē – nekad nesēdēt uz lauriem!

Menedžeris savu uzdevumu augstumos, kas apzinās savu nozīmīgo lomu. „Lean thinking” sistēmā vadītājs ir uzņēmuma projekta „patriots”. Viņš lemj, kad un kādā veidā investēt. Viņš rūpējas par jau esošo un jauno darbinieku formāciju, viņš nebaidās investēt darbiniekos. Un tā ir ilgstošas veiksmes atslēga.