"Ienāc manā birojā." Ir vadītāji, kuri jau pieraduši runāt ar padotajiem ļoti vēsā tonī. "Ienāc manā birojā," skan kā pavēle, kas cilvēkam liek uztraukties, domāt par kaut ko briesmīgu, ko ir pieļāvuši, varbūt pat to nemaz neapzinoties. Labāk ir sacīt: "Vai tu varētu ienākt manā birojā? Es vēlētos pārrunāt dažas detaļas, kas skar atskaiti, kuru man atsūtīji." Vai arī: "Vai tu varētu mirklīti piestāt manā birojā? Nav nekas svarīgs, bet es gribētu jau tagad sākt domāt par jauno produktu laišanu apgrozībā."
"Vari droši atļaut man ieskatīties dokumentā pirms tā nosūtīšanas." Lielākā daļa padoto šo frāzi uztver kā: "Tev tas nav jādara, bet es to tev lūdzu drošības labad." Tomēr kas notiks, ja pēc tam atklāsies kļūdas? Turpretī ja lūgšu pārbaudīt, tad uzreiz domās, ka neesmu pārliecināts par savu darbu? Darbinieks nav tai vieglākajā situācijā. Tāpēc vadītājam jāspēj runāt skaidri un saprotami.
"Man nav ne jausmas, vienkārši izdomā veidu, kā to izdarīt." Tiesa, darbiniekiem kaut kad jākļūst spējīgiem pašiem rast risinājumu, tomēr šāda frāze liks sagrūt veiksmīga vadītāja tēlam padotā acīs. Ja ir skaidrs, ka darbinieks pats spēs tikt galā ar viņam uzlikto uzdevumu, tad tomēr viņam jāizskaidro, kādas cerības tiek uz viņu liktas un jāparāda viņam uzticība, piedāvājot arī ieteikumus.
“Viss ir svarīgi.” Protams, bet, ja darbinieks jautā, kas tieši konkrētā projektā ir darāms pirmais, tad šī noteikti nav atbilstošā atbilde un norādīs, ka vadītājam vienkārši nenāk ne prātā sniegt savu palīdzību.
“Ceru, ka Oskars spēs veikt šo darbu tik pat labi kā tu.” Ja vadītājs liek saprast, ka kādam līdz galam neuzticas, tad runātājam var likties, ka reiz šai situācijā var nonākt arī viņš.
